Bisibasa stails
Piektdienas vakarā man kā reiz atlika laiks, lai steidzīgi izdomātu plānu sestdienai. Izrādījās, ka Žironā senajai kompānijai Teisa ir vesels speciāls 🚲🚌, ko sauc par Bicibus , tas ir, "Velobuss". Sezonas laikā tas veic daudz reisu, bet rudenī tikai trīs.
Apbruņojies ar šīm zināšanām, es izdomāju šādu plānu.
Pieraksties jau iepriekš, lai vēlāk nenožēlotu!
Braukšu ar velo uz pilsētu San Feliu-kaut-kā-tur, kas atrodas Kosta Bravā, kas nozīmē "mežonīgais krasts/stāvais krasts". No turienes atgriezīšos atpakaļ ar velobusu, kurš startē trijos. Diemžēl vēlāka reisa nebija. Agrāk no rīta izbraukt es arī nevarēju. Viens no iemesliem - no rītiem ir ellīgi auksts, mazāk par 10 grādiem + vējiņš. Uz velo es to izjūtu vienkārši kā Antarktīdu, it īpaši ar manu veselību. Nācās izbraukt ap 12, kas pēc jebkuriem mērogiem ir vēlu, pat ja jābrauc tikai četrdesmit kilometri.
Kas attiecas uz Kosta Bravu, ir interesantas detaļas. Krastu tā sauc tādēļ, ka tur ir ļoti daudz nepieejamu klinšu, kas apaugušas ar Pireneju priedēm, balteglēm un eglēm. Tomēr lielā skaitā ir arī patīkamas smilšu pludmales. Nosaukums izdomāts pagājušā gadsimta sākumā, bet aktīvi to sāka izmantot tikai no vidus.
Spānijas un Katalonijas valdības saprata, ka krasta gabals no Barselonas apkārtnes līdz Francijas robežai - ir derīga vieta. Silta, skaista, lēta, viegli nokļūt. Secinājums: vajag piarot. Iznāca veiksmīgi: sabūvēja viesnīcas, tūristi gāzās aumaļām, pārsvarā pakešu, no tūrisma aģentūrām. Tie, kam patīk pavārtīties pludmalē, vārdu sakot. Viens no iemesliem - Francijas Azūra krasta pārpildītība. Un arī lētāk, saprotams.
Bet es jau neesmu pakešu tūrists, bet haotisks līdzekļu izšķērdētājs, un uz krastu diži nesteidzos. Galu galā ne jau tajā slēpjas manas atpūtas mērķis, lai no punkta A uz punkta B nokļūtu ātrāk. Centos skatīties apkārt, pētīt, kas un kā, cik nu tas ir iespējams uz civilizēta veloceliņa. Ceļš tiešām bija ļoti uzlaizīts: patīkama grants, gandrīz nekādu peļķu vai dubļu, kaut ar šosejas velo ripo. Krustojumos parasti ir norādes, bieži soliņi. Ļoti daudz gājēju tiltu. Mums valdība no skopuma plīstu pušu, ja vajadzētu riteņbraucējiem tik daudz tiltu sabūvēt.
Šaursliežu stails
Celiņš no Žironas uz San Feliu - tas ir bijušais šaursliežu dzelzceļš ar neizskaistinātu nosaukumu " El Carrilet II ". Tulkojas apmēram "tramvaja ceļš", bet varbūt pat tā arī ir, "šaursliežu dzelzceļš". Šis celiņš ir daļa no vies verdes, "zaļajiem ceļiem", proti, oficiālām marķētām vieglām tūristu takām ap Žironu. Interesanti, ka angliski šis vārds ērti tulkojas kā "greenway", pēc analoģijas ar "highway". Krieviski man uzreiz neienāk prātā, kā to trāpīgi nosaukt. Modīgais mūsdienu MI ChatGPT lūk, priekšā saka, ka jāsaka "zeļenušečka" (zaļumīte). Tā arī darīsim.
Protams, mans divu amortizatoru velo - nav gluži pareizais velo zaļumītei. Bet pievīlusī fizuha pagaidām neļauj izmantot tā potanciālu uz pilnu klapi. Lai to izdarītu, es kā divdesmitā gadsimta oldfāgs, tā vietā, lai uzlabotu sevi, loloju sapņus uzlabot savu velo (precīzāk, nomainīt). Padarīt to pašu pilno klapi par elektrisku, lai mans karbona divriteņu zirgs ar Shimano EP801 magnija sirdi uznes mani Kosta Bravas klinšu akmeņainajās virsotnēs. Un no turienes es tad lēktu kā Stīvens Sīgals. Bet pagaidām tie ir sapņi. Bet pašreizējā realitāte saka, ka man vēl jāpērk velotrenažieris, matracis, jārauj ārā dzeroklis un jāaizvieto tas ar implantu par 1.5k eiro. Tas viss atbīda šo perspektīvu Šveices epizodes Jungfraujohas virsotnes dūmakainajos augstumos.
Cilvēki uz zaļumītes gadās, it īpaši tuvāk pilsētām: gan riteņbraucēji ar greveliem vai hibrīdiem, gan skrējēji, gan nūjotāji. Dažreiz pastaigājas ar suņiem, bet parasti pavadā. Bieži stāv zīmes, ka ceļš paredzēts tikai velo un gājējiem, lai mašīna nejauši neuzbrauktu virsū. Tur, kur no tā nevar izvairīties, jo tā ir piebrauktuve mājokļiem, stāv zīme 30 un zīme "priekšroka velo".
Maršruta augstuma profils bija tāds, ka tuvāk San Feliu de Gišolsas pilsētai man vajadzēja ripot no liela paugura uz leju uz leju uz leju. Tas būtu lieliski, ja ne viens bet - laiks spieda, pulksteņa rādītāji tikšķēja, un es sāku nervozēt.
Vai es paspēju iebraukt San Feliu de Gišolsā un tikt pie Velobusa laicīgi?
Steidziņas stails
Kad es uzbraucu uz pauguriņa, no kura man bija jānoripo līdz tam pašam mežonīgajam krastam un San Feliu pilsētai, tad atklāju, ka līdz autobusam atlikušas minūtes 40. Ja brauc pa treku, tad kādi kilometri 12. Tā kā par daudz, pat ņemot vērā, ka braukšu uz leju. Galu galā vēl taču dažreiz jāskatās kartē, un arī atbraukt labāk laicīgi. Mēdz būt vēl arī luksofori, bojājumi un vienkārši tupņaks.
Nolēmu šoreiz neizaicināt likteni, kā es to parasti daru. Nogriezos uz staciju pa taisno, nebraucu pilsētā. Žēl, bet ko tur padarīsi - kā jau ne reizi vien esmu rakstījis, dzīvē parasti nākas meklēt kompromisus. Lieta te ir tīri realitātes struktūrā. Ir laiks un vieta, kas it kā saplūst kopā Einšteina telplaikā. Cilvēks var atrasties tikai vienā vietā vienā laika momentā, tātad nākas izvēlēties. Par laiku jau vispār nerunāju - tur vispār ir švaki. Atpakaļ neattīsi, uz priekšu arī ne, atliek vienīgi uzturēties tagadnē, kā mums Buda ieteica.
Tā nu es ierados autoostā, kur mani gaidīja pats īstākais Velobuss. Tas bija parasts starppilsētu autobuss, bet ir nianse. Busam bija piestiprināta slēgta piekabe ar stiprinājumiem 24 baikiem (es saskaitīju) un pašreklāmu uz sāniem. Autoosta bija ciet, bet biļete man bija elektroniskā, un es to nopirku iepriekšējā vakarā, lai neriskētu. Man nav ne jausmas, ko drīzumā darīs cilvēki bez telefoniem vai prasmes lietot internetu. Mazajās stacijās tagad bieži vien vairs nav personāla, jo tas neatmaksājas, KOVIDs un vispār.
Kopumā es nobraucu 41 km, ar augstuma kāpumu 240 metru. Nedaudz, bet tomēr vajadzēja taču paspēt uz velobusu, lai nebūtu pa nakti jāmin tie 40 km atpakaļ. Pārāk jau nu auksts un tumšs. Neskatoties uz to, ka man ir ļoti jaudīgs velolukturis un nakts laikā uz veloceliņa cilvēku nav, avāriju risks pieaug. Jo zaļumītei ir krustojumi ar autoceļiem, bedres un barjeras. Spēle nav sveču vērta.
Bisibusa šoferis mani sagaidīja draudzīgi, noskenēja manu QR biļeti no e-pasta, iemeta velo piekabē, piesprādzēja. Pēc tam es viņam apstiprināju zināšanas, ko biju izsmēlis no autobusu kantora Teisa mājaslapas. Kā arī bija gaidāms, ir tikai trīs velobusa reisi. Vienā no tiem es arī iekāpu, turklāt biju vienīgais pasažie
ris. Bet par diviem pārējiem jūs uzzināsiet no nākamajiem postiem.
Dārzeņēdāja stails
Brauciens no San Feliu atpakaļ uz Žironu aizņēma stundu, un mājās biju agri. Duša, nedaudz pagulšņāt, patupīt, bet pēc tam peškom lejā, uz centru. Gribas taču paskatīties, kā izskatās pilsēta, kur tika uzņemta liela daļa "Troņu spēles". Un arī gatavot slinkums, bet blakus čupa ēstuvju.
Papriecājos par centru, sāku meklēt ēdnīcu. Ar veģetārismu Žironā pagaidām nav ideāli. Vēl arī augu ēdiena meklēšanai populārā apka Happy 🐮 sajuta baigo tieksmi pēc 🤑🤑🤑, un neļauj neko filtrēt, neko šķirot. Vārdu sakot - ēdiet, ko dod. Te nu es sajutos kā apspiesta minoritāte. Vai jūs zināt, ka augu pārtikai vajadzētu būt manāmi lētākai par 🥩? Bet faktiski viss ir pavisam ne tā, un bieži vien visādi modīgi vegānu nieki ir drausmīgi dārgi. Iemesli ir vairāki, bet, laikam jau pats būtiskākais - valstis ļoti spēcīgi sponsorē 🥩 un 🥛 ražošanu caur atbalstu fermeriem. Skaidrs, ka tas ir izveidojies tradicionāli, bet nav skaidrs, kāpēc līdz šim nav sabrucis. Otrs iemesls - šīs preces tiek mērķētas uz to grupu, kurai patīk "eko" un "zaļās" lietiņas. Es mierīgi attiecos pret eko-šmeko, bet mārketinga speciālistu pozīcijas dēļ man nākas pārmaksāt par fīču, kas man nemaz nav vajadzīga. Pievērsiet uzmanību veģetāro preču nodaļai pārtikas veikalā - tur 90% būs "eko", bet cena divreiz dārgāka nekā normāliem putraimiem un citiem nieciņiem. Dodiet taču man beidzot falafelu, viltotās zirņu kotletes un kviešu desu par vistas gabala cenu, nevis fuagrā!
Starp citu, aizmirsu pateikt, ka ēdu ļoti gardu 🧆 iestādē Kukla, vēl Valensijā. Iesaku.
Iegāju es arī eko-kraft-lokālajā veikalā, kur ieraudzīju visādus brīnumus. Dūres lieluma cidoniju, kefīru ar uzrakstu kirilicā "кефир", un vēl šo un to. Neatceros, vai jau rakstīju, bet periodiski man sagādāja grūtības nopirkt pilnpienu. Spāniski tas būs Leche Entera, bet daži oriģinālie raksta kataloņu valodā, vai velns viņus zina, kādā.
Principā brokastīs es katru dienu pārtiku no Leche Entera + Integral pārslām. Ceru, ka no tādas diētas esmu kļuvis pavisam vienots un integrāls, kā mums novēlēja ņū-eidža cienītāji. No otras puses, neohipiju festivāli man iemācīja, ka mūs glābs tikai vegāniskā svaigēšana. Tikai hārdkors, tikai nakts ūdens auzu putra bez vārīšanas!
PSRS stails
Galu galā es atradu negaļas restūzi - tavernu El Drac al Cau del Llop. Spānijā restorānu darba laiks ir diezgan patvaļīgs, un te es kā reiz uzrāvos uz to pašu patvaļu. Atnācu 7, bet man pateica, ka līdz 8 vaļā ir tikai bārs. Ko lai dara, pasūtīju zaļo tēju, apsēdos pie galdiņa, sāku plānot rītdienu no izlādējošās telefona. Šķiet, man jau vajadzēja būt iemācījušamies, ka labāk ņemt līdzi lādētāju. Bet acīmredzot esmu no tiem cilvēkiem, kuriem desmit reizes jāuzkāpj uz grābekļa, lai nojaustu par to eksistenci.
Tējas maisiņš izskatījās tā, it kā būtu žāvēts uz radiatora - viss tāds brūns. Skaidrs, ka tas vienkārši uztaisīts no otrreizējā papīra, bet smieklīgi - liekas, ka Padomju Savienībā būtu nonācis. Mani lasa tikai draugi, citādi saskrietu troļļi un kremļaboti stāstīt man, cik brīnišķīga bija PSRS. Es tur biju pietiekami daudz, lai atcerētos, ka manā rajonā tika pārdoti tikai divi saldējuma veidi: šokolādes un vaniļas, pa 20 kapeikām. Reizi mēnesī atveda krēmbrilē pa 15, bet to vēl vajadzēja paspēt nopirkt. Un tas labklājīgajā LPSR!
Vai stāsts, kad bērnu veikalā pilsētas centrā ieraudzīju vācu rotaļu vilcieniņu. Aizskrēju pakaļ mammai, bet biju par bezgalīgi daudz minūtēm nokavējis. Vilcieniņu bija tikai daži gabali, un tos uzreiz izpirka. Nafiga vajadzīga valsts, kura nespēj uztaisīt tādas vienkāršas lietas kā saldējums un rotaļu vilcieniņš, pasakiet man? Lai taisītu raķetes un sūtītu cilvēkus kosmosā? Kā būtu ar to nodarboties vismaz tad, kad vairs nav krēmbrilē deficīta?
Kad stāsta par padomju eskimo uz kociņa, es iekrītu stuporā. Man, protams, atmiņa ir slikta, un var melot, bet es par 90% esmu pārliecināts, ka manā pilsētā nekāda eskimo nebija. Vai, piemēram, glazētie biezpiena sieriņi - citronu sieriņus pārdeva tikai Liepājā, pie manas vecmāmiņas mājas. Daugavpilī tādu greznību nevarēja ne ar uguni atrast.
Toties tagad, kad es pērku citronu Baltais, man pāri veļas nostalģijas vilnis. Es atceros pārsteidzošo, noslēpumu pilno vecmāmiņas māju. Mūra ēku, celtu pagājušā gadsimta sākumā. Ar divām izejām - parādes un uz pagalmu. Krāsns apkuri un bez karstā ūdens. Toties ar neticami milzīgām istabām un 3 metrus augstiem griestiem. Un istabu bez logiem - naktsistabu, kur es gulēju uz lādes.
Tavernas kroketu stails
Atgriezīsimies no kosmosa iekarošanas, PSRS un sieriņiem Liepājā pie Žironas realitātēm. Kā jūs droši vien vairs neatceraties, es sēdēju un gaidīju vakariņas. Tā kā iestāde neironiski bija taverna, ēdiens tur bija atbilstošs. Proti, drīzāk uzkoda nekā pamatēdieni. Picas man bija noriebušās līdz kaklam, un tāpēc es pasūtīju kroketes. Sen nebiju tās ēdis - tas ir drīzāk ēdiens no Nīderlandes, nevis Spānijas. Krokete ir tāds cilindriņš no pildījuma, apvārtīts rīvmaizē un apcepts fritūrā. Es pasūtīju asorti. Visvairāk iepatikās tās ar spinātiem - tām bija tik maiga krējumaina garša, ka burtiski kusa uz mēles. Nezinu, vai spināti bija ar kaut kādu speciālu sieru, vai ar kartupeļu biezeni ar sviestu, kā gadās. Blakus man jauns pārītis divatā ēda kādu ēdienu no tās sugas, kur sausiņi jāmērcē izkausētā sierā, bet ne fondjū. Man bija garlaicīgi, un es viņiem nedaudz piekasījos, bet nezināju, par ko lai pavaicā, un drīz vien apklusu.
Aizmirsu pateikt, ka tieši pie krafta veikala kases pārdevās četri marihuānas veidi. Ja tu esi atbraucis no Latgales ciema un tev ir 60 gadi, no tāda pagrimuma izlaidības droši vien var lēkmi atraut. Tas ir tad, ja neesi lietas kursā, ka mūsdienās modē ir CBDšnais kaņepju augs, proti, ne narkomānu, bet tipa ārstnieciskais. Ja kāds vēl līdz šim nav dzirdējis par to, teikšu īsi: marihuānā ir daudz kanabinoīdu, iedod pa galvu pārsvarā tetrahidrokanabinols, THK vai THC latīniski. Skaitās, ka otrs, kanabidiols, CBD, dod nomierinošu un pretsāpju efektu. Realitātē uzticamu pētījumu gandrīz nav. Tie, kas ir, izmanto devas desmitiem reižu! lielākas, nekā pudelītēs un tabletītēs, ko varat nopirkt krafta veikalos. Buyer beware!
Vēl es iegāju suvenīru bodītē ar interesantām dāvanām: prāta mežģiem, dīvainām rotaslietām un citiem sīkumiem. Tur bija kruti lukturīši - papīra konstruktors, kas atlokās par izkrāšņotu zvaigzni. Domāju, ka jaunajās valodas realitātēs vārds "izkrāšņots" ceļas no vārda "krašs", proti, kaut kas foršs, kurā tu iemīlies. Nezinu, kāpēc nenopirku - laikam iedomājos, ka atradīšu lētāk Ali.
Kad biju paēdis un pastaigājies, man nācās vilkties uz savu pauguru. Video es nedaudz samelojoties saku, ka mani gaida simt metru kāpums. Tā nav taisnība, drīzāk sešdesmit.
Treks 41.73 km, 232m kāpums un mazāk par trim stundām garš
Nu jūs paši zināt, ko šeit vajag ierakstīt!